Jelgavas ornitologu grupas jaunumi

Nr. 2.
2002. gada ziema

Īsumā

Ūpis Jelgavas apkārtnē

Aizvadītais gads Latvijā bija ūpja gads, tādēļ arī esam apkopojuši datus par šo lielo pūci mūsu rajonā pēdējos gados.

Pirmais mums zināmais ūpja novērojums Jelgavas rajonā ir bijis 1995. gada vasarā, kad Modris Trompets šīs sugas mazuli atrada mežā pie Svētes. Arī nākamajos gados par ūpja uzturēšanos šajā apkārtnē liecināja ausaino pūču, zvirbuļvanaga un citu putnu paliekas (plūkumi). Beidzot, pagājušā gada ligzdošanas sezonā ūpis Svētē arī tika novērots divas reizes (M. Trompets, A. Kalvāns, K. Sams). Uz Svētes teritoriju varētu tikt attiecināts arī novērojums 2001. gada 15. oktōbrī, kad A. Zacmanis uz Elejas lielceļa 3 km no Jelgavas (pie Platkājiem) atrada notriektu ūpi.

Cita teritorija ir Kalnciema apkārtnē. Šeit suga pirmo reizi konstatēta 1996. gada pavasarī, kad viens putns notriekts pie Plostmuižas (Rīgas - Liepājas un Kalnciema - Slokas lielceļu krustcelēs). Tajā pašā dienā vietu pārbaudīja Dmitrijs Boiko, bet putnu vairs neatrada. Turpat netālu pie Kalnciema dolomīta karjera 2001. gadā dzirdēta ūpja balss (V. Vintulis).

Ļoti interesants izrādījās ziņojums par ūpi Dzirniekos. Šeit kāds mežstrādnieks 2001. gada jūlijā novēroja divus pieaugušos ūpjus un jaunuli, par ko ziņoja VAS "Latvijas meži" darbiniecei, ornitoloģei Vinetai Ostrovskai. Sākumā šis novērojums izraisīja šaubas par pareizu sugas noteikšanu, tādēļ tika pārbaudīts. 2001. gada 22. un 23. oktōbrī apmeklējot minēto vietu tika atrastas divas noplēstas ausainās pūces, pāris ūpja atrijas un pat dažas ūpja segspalvas (A. Kalvāns, O. Keišs, K. Sams, A. Romānovs). Tādēļ par sugas piederību šaubas vairs neradās. Šajā vietā tika izlikta mākslīgā ligzda ūpim.

Vēl viena iespējama ūpja ligzdošanas vieta varētu būt pie Lietuvas robežas, kur 2001. gada aprīlī atrastas divas svaigi noplēstas ausainās pūces (A. Kalvāns, G. Leiburgs).

Kopumā 2001. gadā Jelgavas rajonā varētu būt ligzdojuši 2-4 ūpju pāri. Interesanti, ka Jelgavas rajonā atrastās iespējamās ligzdošanas vietas nav ūpim tradicionāli raksturīgos biotopos, kuŗos tas līdz šim atrasts ligzdojam Latvijā (sausos, skrajos priežu mežos). Mūsu ūpju teritorijas atrodas lapu koku mežos, kuŗos nereti ir arī pabiezs pamežs.

Visbeidzot pēdējie novērojumi šajā ziemā rada iespaidu, ka ūpji "šturmē" Jelgavu - 12. novembrī ūpis redzēts pie LLU galvenās ēkas - Jelgavas pils (J. Bergmanis), 7. janvārī viens putns ar balodi nagos novērots Katoļu ielā uz lielveikala jumta (E. Pavlovičs). Šis putns piesaistīja garāmgājēju un žurnālistu uzmanību un par to ziņoja arī ziņu aģentūra LETA. 9. janvārī ūpis atkal redzēts pie Jelgavas pils (J. Staša). 16. janvārī ūpis novērots uz Jelgavas muzeja (Academia Petrina) ēkas (A. Dreimanis). 18. janvāŗa priekšpusdienā lielā pūce piesaistīja LLU studentu uzmanību, sēžot Jelgavas pils iekšējā pagalmā uz pils dzegas (D. Grundulis), tajā pašā dienā ūpis atkal redzēts uz muzeja dzegas (A. Dreimanis), turpat tas novērots atkal 27. janvārī (L. Sisenis) un 28. janvārī (A. Dreimanis). Šie novērojumi vedina uz domām, ka šis ir viens un tas pats īpatnis, kas šoziem apmeties Jelgavas centrā.

Puikas pie āmuriem

Pēdējo reizi (2002. gada 3. janvārī), kad notika Jelgavas Ornitologu sapulce, Žeņa teica Oskaram, ka viņam esot izgatavots putnu slazds un viņš gribot to izmēģināt (tikai nedomājiet, ka tas ir ļauniem nolūkiem - tajā ķer putniņus, lai apgredzenotu). Ar slazdu var ķert dažādus putnus, atkarībā no slazda izmēriem un putna drosmes. Principā noķert var tos putnus, kuŗi nāk uz mākslīgajām barotavām. Bet par slazda uzbūvi pietiek, atgriezīšos pie stāsta būtības.

Tā nu mēs (Andis, Oskars, Žeņa) norunājām nākamajā dienā tikties pie Oskara. Ap divpadsmitiem pa dienu mēs bijām tur. Slazdu pirms ķeršanas vajadzēja drusku uzlabot un apmēram pēc stundas tas jau bija darba kārtībā un mēs varējām to nest ārā un uzstādīt. Vietā, kur mēs to darījām, bija vecāks putnu slazds, kuŗš tagad tika izmantots kā barotava un tam bija vajadzīgs kārtīgs remonts. Tā nu mēs uzlikām jauno slazdu un veco nesām māja uz remontu. Īsu brīdi pēc slazda uzstādīšanas mēs noķērām vienu lielo zīlīti, kuŗa tika apgredzenota un palaista atpakaļ brīvībā. Pēc kāda laiciņa atnāca arī Aigars.

Vecā slazda remonts bija diezgan uzjautrinošs, kaut vai jau tāpēc, ka Oskars diez vai kādreiz būtu to salabojis. Kaut kad jau viņam tas būtu jādara, tikai tas nenotiktu tik drīz. Labošana ritēja diezgan haotiksi, jo katrs gribēja darīt pa savam un jūs varat iedomāties, kas notiek, kad pieci cilvēki komandē viens otru. Jūs domājat, kāpēc pieci? Oskara tēvs arī iesaistījās šajās afērās kā galvenais darba vadītājs. Tas nenācās viegli, bet beigu beigās ar visiem techniskās uzbūves strīdiem slazds iznāca labs un, kā Oskara tēvs teiktu, "zviedru modē."

Pa to laiku, kamēr ņēmāmies gar slazdu, Žeņa noķēra vēl divas zīlītes un tikai vienu no tām izdevās apgredzenot, jo otra aizmuka. Vispār diena nebija piemērota ķeršanai, jo bija diezgan silts un lēnām sāka krēslot.

Kad Oskara slazds bija pabeigts, tad Žeņa aizbrauca mājās, bet mēs - Aigars, Andis un Oskars, domājām, ko darīt? Oskaram bija divi iesākti apodziņu būrīši. Būrītis ir izgatavots no gaŗa (55 cm) apses stumbeņa, tam tiek izkalts vidū caurums (stumbrs paliek kā tāda caurule - dobs), būrītim vēl piestiprina apakšu un izveido jumtiņu, un, protams, vēl ir jāizveido caurums, pa kuŗu putns varētu ielīst būrī. Šā būrīša izgatavošana ir sarežģīts process, jo tas jādara ievērojot dažādus diezgan precīzus izmērus. Kad abiem būriem bija izveidoti mazie caurumi, tad mēs ķērāmies pie jauna "celma" un gribējām tam dabūt tukšu vidu. Kad darbu bijām iesākuši, Aigars aizgāja mājās. Palikām trīs - Andis, Oskars un Oskara tēvs, un tam pa vidu kādu padomu centās iestarpināt arī mamma. Un te sākās pats jautrākais. Tā nu mēs trijatā centāmies tikt galā. Tas nenācās viegli, jo Oskara tēvs vienmēr grib darīt visu pats, tādēļ mums nācās bieži viņam paklausīt. Kad vidus bija dabūts tukšs, sākās īsts humors, jo gandrīz visu laiku smējāmies par to, kādas revolucionāras idejas mums piedāvāja Oskara tēvs. Viņš teica, ka būrim jābūt izgatavotam tikai no apses un būrīša apakša nedrīkst būt izveidota no egles, jo putniņam nepatīkot šā koka smarža. Es (Andis) teicu, ka, nu, ja apodziņam nepatīk egles smarža, tad iepūtīsim būrītī kādu citu - odekolona smaržu. Tad mēs paņēmām un izveidojām to no apses, bet sākās problēmas, jo tas sāka pa šķiedrām plaisāt. Iedabūjuši to iekšā caurumā, mēs to piestiprinājām ar koka tapām, bet mums ar Oskaru radās aizdomas, ka dibens varētu izkrist. To vēl kaut kā vajadzētu piestiprināt, piemēram, apakšā uzsitot saplāksni vai kādu līstīti, lai būtu papildus drošība, bet Oskara tēvs par visām varītēm centās mūs pārliecināt, ka dibens izturēs putna svaru, bet tas bij atikai tāpēc, ka viņam neizskatījās smuki uzsitot saplāksni vai līstītes un tādēļ viņš to negribēja darīt. Kamēr viņš bija kaut kur izgājis, mēs ar Oskaru to izdarījām, lai nepamana, bet beigās mēs izveidojām tīri smukas līstītes un mums iznāca labi. Ar to mēs savus dienas darbus bijām beiguši.

Vispār to jautro atmosfēru, kas valdīja būrīšus taisot, nevaru aprakstīt vārdos, varbūt tāpēc, ka šādu rakstiņu rakstu pirmo reiz. Katrā ziņā, Oskars teica, ka sen viņam neesot tik jautri gājis un to pašu varu teikt arī es.