Sārtgalvītis nr. 5.

Nr. 5. 2002. gada rudens

Niedrēm neapaugušas vai maz apaugušas slīkšņainas vietas ar citu augāju Papes ezera piekrastē pastāvējušas jau vismaz pēdējos 15 gadus. 2000. gadā pēc ornitologu ieteikuma Papes ezera rietumu malā tika veikti biotehniski pasākumi - izveidots no ne tikai no niedrēm, bet arī cita augāja brīvs līcis ar atklātu dūņu ūdens laukumu. Pēc diviem gadiem līcītis jau ir daļēji aizaudzis ar vilkvālītēm, veidojot mozaīkveida mikrobiotopu. Dubļu un atklātā ūdens laukumiņi piesaista šai vietai dažādus bridējputnus.

Vistilbe (Lymnocryptes minimus), O. Keiša foto

Jau 2002. gada augustā šajā vietā tika novērotas vairākas mērkaziņas un purva tilbītes. Tika izliktas kastes un murdiņi šoputnu ķeršanai, kuros ķeršana notika no 12. augusta līdz 12. oktobrim un tika noķerti sekojoši putni: grieze (Crex crex) - 5 īp., dumbrcālis (Rallus aquaticus) - 3 īp., mērkaziņa (Gallinago gallinago) - 3 īp., vistilbe (Lymnocryptes minimus) - 2 īp., baltā cielava (Motacilla alba) - 1. īp., lukstu čakstīte (Saxicola rubetra) - 1. īp. un ceru ķauķis (Acrocephalus schoeno-baenus) - 1. īp.. Tieši šajās ķeramkastēs 28. septembra vakarā tika noķerta pirmā vistilbe. Pēc ornitologa Gunša Graubica ieteikuma 29. septembrī līcītī tika izlikts viens tīkls, lai noskaidrotu kādi bridēji šeit uzturas. Putni tika ķerti no 29. septembra līdz 14. oktobrim. Līdz 9. oktobrim ķerts ar vienu 12 m gaŗu tīklu (30 mm lielām acīm). Vēlāk tika pielikti vēl pieci tīkli (t. sk. arī 4 citā dubļu lāmā apmēram 200 m tālāk) ar dažādu garumu un acs izmēru. Tīkli tika pārbaudīti ik pēc divām stundām. Pirmā tīklu pārbaude notika aptuveni stundu pirms saullēkta, pēdējā stundu pēc saulrieta. Putnu ķeršanā un gredzenošanā piedalījās Aigars Kalvāns (29.09.-6.10.), Edgars Lediņš (6.-12.10.), Oskars Keišs, (6.-13.10.), Dmitrijs Boiko (10.-13.10.) un Juris Kazubiernis (13.-14.10.). Ķeramkastu sagatavošanā ķeršanai, pārbaudēs un novākšanā vēl piedalījās Andrejs Kraujutis, Artis Liepiņš, Elga Strazdiņa, Iļja Boiko, Jānis Granāts, Marģeris Eglītis, Mikus Āboliņš-Ābols, Reinis Brusbārdis, Ritvars Rekmanis, Rūta Bāliņa un Māris Žagars.

Pavisam tika noķerti 74 putni no 15 sugām (sk. tabulu). Visvairāk tika noķertas vistilbes un mērkaziņas. Īpaši gribas izcelt lielo vistilbju skaitu - 27. No 1925. līdz 2002. gadam Latvijā bija apgredzenotas tikai piecas (!) vistilbes (ziņas no Latvijas Gredzenošanas centra). Domājams, ka tas nav saistīts ar to, ka šogad vistilbju būtu vairāk, bet gan drīzāk ar pastiprinātu ķeršanu šai sugai piemērotā barošanās vietā un īstajā caurceļošanas laikā.

Purva piekūns (Folco columbarius) O. Keiša foto

Domājams, ka parasti vistilbe "paslīd garām" putnu vērotājam slēptā dzīvesveida un maskējošā apspalvojuma dēļ. Tomēr šāgada sausā vasara varēja veicināt noķerto putnu skaita palielināšanos, izveidojot piemērotas barošanās vietas vistilbēm - dubļu laukumiņus, iespējams, veicinot tajos barības objektu savairošanos vai arī koncentrējot vistilbes vasarā neizžuvušajās barošanās vietās.

Otra ievērības cienīgā noķertā putnu suga ir purva piekūns (Falco columbarius). Kaut arī Papē šo sugu samērā regulāri novēro un atsevišķus īpatņus noķer arī murdā, tomēr līdz šim tas nebija noķerts tīklos. Šogad turpretim tika noķerti divi īpatņi vienā sezonā (pie tam vienā tīklā). Visticamāk, ka no niedrēm brīvais līcītis ir piemērota barošanās vieta caurceļojošiem īpatņiem.

Par interesantiem var uzskatīt arī krīkļa un purva pūces noķeršanas gadījumus. Šīs sugas samērā reti noķer, pie tam krīkli iespējams pirmo reizi noķer lidojošiem putniem domātā tīklā.

Aigars Kalvāns

Jelgavas putnu novērojumi

	Zīdaste (Bombicilla garrulus) 2 īp. 12.10. Jelgavā - pirmie šī rudens migranti. Šoruden reti novērota suga, jo uz ziemeļiem no Latvijas ir lielas ogu ražas (gk. pīlādžiem), tāpēc nesteidzas lidot prom.
	Ģirlicis (Serinus serinus) 1. īp. 13.10. Jelgavā - pirmo reizi novērots rudens caurceļošanas laikā.
	Melnais erickiņš (Phoenicurus ochruros) 1. dziedošs ? 13.10. Jelgavā.
	Mājas balodis (Columba livia) 25.10. novērots 1. īp., kurš vāc ligzdas materiālu. Ligzdošana cauru gadu lielās pilsētās apkurināmās telpās šai sugai ir raksturīga.
	No LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas uzzinājām, ka Ozolniekos kādā mājā tiek kopta kāda pūce, kas varētu būt bikšainais apogs. Tiešām pie Kaspara Igauņa 31. oktobrī konstatējām, ka bikšainais apogs tiešām ir novārdzis, tas svēra tikai 82 gramus (spārna garums 167 mm), un nav dzīvotājs dabā. Kaspars ar ģimeni tomēr bija apņēmības pilni putnu apkopt līdz tas atlabst.

Bikšainais apogs (Aegolius funereus) Kaspara Igauņa mājās, O. Keiša foto

Uz Papi

Sestdien, 28. septembrī, mēs, Papes braucēji - Dainis, Kārlis un es, bijām sarunājuši tikties 9:00 pie "Dzirksteles" Jelgavā, taču es sajaucu laiku un biju tur jau 8:00. Kārlis ieradās ar savu draugu Grigoriju, kuri bija bijuši Papē jau pērn. Mašīna mums bija īsti piemērota dabas pētniekiem - bobis. Visu ceļu runājām par medībām un dabu, jo Dainis ir kaislīgs un pieredzējis mednieks. Pa ceļam iebraucām Sātiņu zivjaudzētavā.

Te nu ir mūsu papisti (foto no Žeņas archīva)

Lielos dīķus gan neatradām, tikai nelielu, apsaimniekotu dīķīti. Tur atradām noplēstu sudrabkaiju, acīmredzot, to bija noplēsis kāds liels plēsīgais putns, varbūt jūras ērglis, jo spalvu kāti bija veseli. Turpat redzējām dažus zivju gārņus. Pabraucot nedaudz tālāk pamanījām vienu palielu dīķi, pieturējām. Putnu bija ļoti daudz, taču visi otrā krastā - pārāk tālu noteikšanai. Aiz dīķa pļavā sēdēja paliels zosu bars. To visu pierakstījām un braucām tālāk. Nākamā pietura bija Skrundas dīķi, tur veicās labāk: redzējām vairākus jūras ērgļus un vienu zivjērgli, vairākus gārņus, daudz ziemeļu gulbju, daudz pīļu un vienu zosi. Tur arī putnu aplenkti pusdienojām. Papē ieradāmies ap 16:00. Pēc iekārtošanās mājiņās, es gāju Aigaram līdzi uz tīkliem. Kamēr viņš pārbaudīja vienu no izliktajiem tīkliem, man bija jāpārbauda bridējputnu lamatas. Es pamanīju, ka pa slazdu skraida kāds bridējs, izskatījās pēc mērkaziņas, pasaucu Aigaru, bet pats mēģināju ņemt putnu ārā. Tad pieskrēja Aigars un lūdza, lai iedodu viņam savus zābakus, jo tādu putnu viņš negribot palaist garām. Es bez ierunām iedevu. Laimīgā kārtā priekš viņa, bet ne priekš putna, Aigars viņu sagūstīja. Beigās izrādījās, ka tā bija vistilbe. Kad atnācām uz bāzi, visi ņēmās putnu apskatīt un fotografēt. Pēc neliela laika nolēmām putnu, tomēr, atlaist brīvībā. Vakarā gatavojāmies pūcēm, taču, kad pienāca nakts, pūču kā nebija, tā nebija. Noskaitāmies un gājām gulēt ar domu, ka no rīta būs labāk ar sīkajiem putniem murdā. Piecēlāmies agri no rīta, pabrokastojām un sagatavojāmies iet uz murdu, bet pamanījām, ka pūš rietumu vējš no jūras. Uzreiz sapratām, ka putni migrē dziļāk iekšzemē, taču mēs nepadevāmies un gājām gaidīt. Putnus ķērām līdz 10:00, noķērām dažus desmitus meža zīlīšu, pelēkās kā arī lielās zīlītes. Tad nolēmām doties mājup. Atpakaļceļā nekur neapstājāmies, bet pa ceļam redzējām daudz peļu klijānu.

Kopumā ar braucienu vīri bija apmierināti, vienīgi varēja būt vairāk putnu pašā Papē.

Veidoja: Oskars Keišs, Palu iela 8, LV-3001 JELGAVA, tālr.: 3082920, el-pasts: grieze@lanet.lv