Jelgavas ornitologu grupas jaunumi

Nr. 1.
2001. gada rudens

Vēsture

Jelgavas apkārtnei ir diezgan sena ornitoloģisko pētījumu vēsture. Šeit minēšu tikai faktu, ka 1940. gados Jelgavā dzīvoja dakteris Kārlis Vilks, kuŗš Jelgavu minējis savā rakstā "Avifauna aus vier Gegenden Lettlands". Jelgavas reģionālās grupas vēsture sākās 1985. gada rudenī, kad Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad - universitātes) Veterinārmedicīnas fa-kultātes lektors Gunārs Pētersons pulcināja ap sevi pusaudžus, kuri interesējas par dabu. Iesākumā tas tika saukts par "Zooloģijas pulciņu", taču vēlāk lielais vai-rums no "Pulciņa" pievērsās putniem un iecere audzināt sikspārņu pētniekus mūsu vadītājam neizdevās. Kad 1986. gadā nostabilizējās pulciņa pamatsastāvs, mēs tajā bijām desmit: Juris Ceihners, Vineta Jasenas, Rolands Lebuss, Edmunds Linde, Līga Matsone, Edmunds Račinskis, Mārtiņš Rullis, Jugita Strode, Ilona Stūrāne un šo rindu autors. Regulāras tikšanās sākumā trīs reizes, vēlāk - divas reizes nedēļā Veterinārmedicīnas fakultātē un izbraukumi ekskursijās Jelgavas apkārtnē un arī tālāk nostiprināja gan pulciņistu putnu pazīšanas iemaņas, gan draudzību. Konkursā "Palīdzēsim spārnotajiem drau-giem" 1989. gadā nopelnījām braucienu uz Teiču valsts rezervātu, kā arī teleskopu un gumijas laivu. Tomēr sikspārņi galīgi netika pamesti - visiem noteikti atmiņā ir to laiku braucieni uz Līgatnes alām, Cēsīm un Kalsnavas pagrabiem. Kopš pirmajiem kopīgajiem braucieniem uz Papi 1988. gadā arī Papē sāka iepazīt "Jelgavas kompāniju". Kopš 1990. gadā pēdējie no vecajiem pul-ciņistiem sasniedza 16 gadus un tādēļ bija tiesīgi iestāties Latvijas Ornitoloģijas biedrībā, to darbus arvien vairāk manīja arī visā Latvijā - Papē, Engurē un Nagļos. 1991. gada pavasarī jelgavnieki pabija arī Kolkā. Tad līdz 1995. gadam bija zināmi kopīgu pasākumu atplūdi, jo vairums pulciņistu uzsāka studijas, daži apprecējās un jauni netika iepazīti. 1995. gadā sākās atjaunotne, patei-coties Aigara Kalvāna aktivitātei, apbraukājot Jelgavas apkārtni - Svētes upi, Drabiņu purvu, Klīves mežus, Kalnciema apkārtni un citas vietas. Tika atsākti kopīgi braucieni uz Papi. 1997., 1998. gadā grupai pievienojās jaunas sejas - Uģis Pekša, Jevgeņijs Iļjinskis un vēl daži. 1999. gadā iemirdzējās jaunās Jelgavas rajona zvaigznes - Dmitrijs Boiko, Kārlis Sams un Modris Trompets.

Interesantākie novērojumi šoruden

Sātiņu dubļus brienot

2001. gada 13. un 14. oktōbŗī Saldus internātskolā notika Latvijas Ornitoloģijas biedrības un Zviedrijas Ornitoloģijas biedrības rīkotais seminārs reģionālo grupu vadītājiem. Tajā piedalījās ornitologi no Jelgavas, Pļaviņu, Rēzeknes, Saldus, Talsu, Ventspils un topošās Limbažu reģionā-lās grupas, kā arī Ieva Mārdega, Agnese Pētersone un Zane Altenburga no Latvijas Ornitoloģijas biedrības kantora Rīgā un Zviedrijas Ornitolo-ģijas biedrības pārstāvji Hokans Ort-mans un Lennarts Karlsons. Savā vals-tībā mūs laipni uzņēma Saldus orni-toloģijas dvēsele Zigrīda Jansone.

Semināra pirmajā dienā notika ilga sēdēšana telpās ar gaŗām pārrunām par to, kādēļ un kā veidot reģionālo ornitologu grupu, kādi ir šādu grupu veidošanas mērķi un kā šos mērķus īstenot. Ārā bija skaista diena, taču saules starus varējām baudīt tikai pusdienu pārtraukumā. Pat pēc vakariņām vis nesākās balle, bet gan pieredzes apmaiņa - Vadims Boļša-kovs no Rēzeknes stāstīja par Rēzeknes grupas sekmīgo sadarbību ar Ēlandes ornitologu grupu, kuŗa vasarā viesojās Latvijā un pēc tam aktīvākie Rēzeknes grupas dalībnieki devušies atbildes vizītē uz Ēlandes salu Zviedrijā.

Svētdienas rīts ausa ar veļu mēnesim piedienīgu miglu, taču migla izklīda un mēs devāmies uz Sātiņu dīķiem kā uz mūsu senču Dievu svētnīcu. Kas zin', varbūt žemaišu medību Dieviete Medeina noraudzījās uz mums no pārlidojošā lielā baltā gārņa muguras? Šī suga bija lielākais novērotais retums. Vēl dīķos redzējām tūkstošiem ķīvīšu un dzelteno tārtiņu, gugatņus, ziemeļu, mazos un paugur-knābja gulbjus (vienam gulbim bija kakla gredzens), jūŗas ērgļus un jūŗaskraukļus. Krīkļiem mieru nelika divi lielie piekūni, kas, acīmredzot, vēl nebija brokastojuši. Visi varēja apskatīt gaŗastītes, pelēkās zīlītes un zilzīlītes, taču tikai acīgākie un dzirdīgākie dzirdēja un redzēja bārdzīlītes. Taču ne tikai acis un ausis vajadzīgas kārtīgam ornitologam - gluži kā Sprīdītim vēl vajaga lielu dūšu, lai bristu dubļus. Bez tās pat aizlienēti gumijas zābaki nepalīdzēs, bet ja tā būs, tad varēs brist dubļus svilpodams ir bez zābakiem, kā to drosmīgi darīja reģionālo grupu koordinatore Ieva. Pavisam ekskursijā konstatējām 60 putnu sugas.

Cerams, ka semināra laikā gūtās zināšanas realizēsies ne tikai plānotajos kopējos pētījumos un apmaiņas braucienos ar zviedru (un varbūt - arī citu valstu) kolēģiem, bet arī grupu kopīgos pētījumos un apmaiņas braucienos tepat uz vietas. Cāļus varēsim skaitīt citu rudeni. Nu, cerams, ka tie būs kāda skaista putna, piemē-ram, ziemeļpūces cāļi un to būs daudz!