Izejamā diena

Kādā jaukā svētdienas rītā pēc fotovakara Rīgā, Latvijas Ornitoloģijas biedrības kantorī un tam sekojošās filmu skatīšanās Jelgavā, mēs ar Helmutu nopampām līdz desmitiem, kad Jānis mūs pamodināja, pēkšņi piezvanīja Gundariņš un teica, ka piebraukšot, jo šim neesot, ko darīt. Mās nolēmām beidzot izlikt vienu no apodziņiem taisītajiem būriem, kuri uztaisīti bija nostāvējuši pie manis jau gadu. Pirmdienas pēcpusdienā lietojot Vara Liepas piesvilpošanas metodi biju dzirdējis apodziņu (starp citu otro reizi mūžā), visi četri – Helmuts, Jānis, Gundariņš un es tad arī devāmies uz mežu.

Mežā raitā solī sasniedzām vietu, no kuras biju dzirdējis noslēpumaino pūcīti, pa ceļam konstatējot, ka būrī nav iebērtas zāģu skaidas. Sākām svilpot un arī meklēt skaidu aizvietotājus no dabas materiāliem. Pēc dažiem mūsu neveiklajiem svilpieniem izdzirdējām īsto svilpēju, kurš gan diezgan ātri apklusa. Mežā atskanēja brīkšķis, Gundariņš teica, ka tas ir apodziņš, kurš ieskrējis kokā.

Papes murdā noķerts apodziņš (21.10.2001.), O. Keiša foto

Sākām sasmalcināt dažus iegūtos praulus un domāt, kur likt būrīti. Tad atklājās, ka līdzi nav arī striķa, tādēļ no iespējamo būru koku saraksta vajadzēja izslēgt mazzarainus kokus, kuros uzkāpt līdzi nesot būri būtu neiespējami. Tomēr pārāk zemu būri likt nedrīkstēja, jo tad tas būtu pieejams barbariem. Mežā novērojām divus aizdomīgus zaru vācējus, kuri, acīmredzot, bija agrāk dzirdētā brīkšķiena cēlonis.

Īsinādami laiku un nevarēdami ieraudzīt piemērotu koku, atkal sākām svilpot. Pēkšņi apodziņš atsaucās un sāka ātri svilpot, tas pielidoja mums tuvāk un pēc brīža atskanēja otra apodziņa balss, kas bija citāda un, šķiet, bija mātītes balss.

Bijām nolēmuši, ka būris jāizliek jau šodien, lai gan vēl aizvien nebijām atraduši piemērotu koku. Beidzot izdomājām, ka vispiemērotākais mūsu gadījumā būs kāds zarains ozols, kurš atradās nostāk no stigas un ceļa. Vispirms kokā uzkāpu es, bet tad arī Helmuts, jo būri noturēt nebija viegli. Jānis ar Gundariņu mūs no lejas fotografēja un deva nenoderīgus padomus, bet tad aizgāja koķetēt ar apodziņu pāri. Zaru trūkuma dēļ Helmuts novietojās uz tiem pašiem zariem, uz kuriem jau atradās manas kājas. Tā mēs abi ar mainīgām sekmēm piestiprinājām būri ar trim naglām (viena noliecās, vienai nolūza gals un tikai viena tika iedzīta sekmīgi). Apodziņi pa to laiku bija apmetušies mazliet zemākos zaros un Jānis tiem piegāja tuvāk un tos nofotografēja, beigās pie mašīnas nofotografējāmies arī paši un braucām mājās atgūt siltumu un papildināt savas enerģijas rezerves.