Latvijas Malakologu biedrība
:: Par vīngliemežiem
|
|
Latvijas Malakologu biedrība
:: Par vīngliemežiem
|
|
Par biedrību | Valde | Kontakti | Presei |
| Latvijas Malakologu biedrība |
Par vīngliemežiem |
Pamatteksta autors: Mudīte Rudzīte
Pamatteksta autors: Mudīte Rudzīte
Nosaukums vedina domāt par saistību ar vīnuVīngliemeži vīnu nedzer, bet parasti vīns garšo cilvēkiem, kas ēd gliemežus. Latviešu valodā nosaukums ‘vīngliemezis’, jādomā, ienācis no vācu valodas ‘Weinbergschnecken’, burtiski tulkojot – vīna kalna gliemeži. Pārņemot šo nosaukumu latviešu valodā, tas ticis saīsināts uz vīngliemeži. Pilnais latviskais sugas nosaukums ir parka jeb īstais vīngliemezis (zinātniskais nosaukums – Helix pomatia), jo Latvijā šis vīngliemezis sastopams gandrīz katrā vecā parkā, taču tas atradis sev piemērotus dzīves apstākļus arī lapu koku mežos un upju palienēs. Vīngliemeži Latvijā ievesti 15. un 16. gadsimtā, tos varētu nosaukt par kristiešu mūku un bruņinieku pavadoņiem. Sākumā tie audzēti klosteru dārzos, lietoti kā ārstniecības līdzeklis un Lieldienu gavēņa ēdiens, bet tad pakāpeniski pārgājuši dzīvot savvaļā. Šodien vīngliemežus varam jau uzskatīt par Latvijas faunas sastāvdaļu. Parka vīngliemezis – viena no 130 Latvijā sastopamām gliemežu sugāmIzmēros lielākais – čaulas augstums parasti mēdz būt 4 – 4,5 cm, bet dažreiz var sasniegt arī 5 cm. Vīngliemežu izplatība Latvijā ir nevienmērīga, atsevišķās vietās tie sastopami ļoti lielā skaitā, bet citur to nav nemaz, lai gan dabas apstākļi it kā būtu piemēroti. Vīngliemeži nespēj lidot un skriet, tādēļ to izplatīšanās iespējas ir ļoti ierobežotas. Gliemežu pārvietošanās no vienas vietas uz citu notiek 1) ar palu ūdeņiem, 2) pakāpeniski paplašinot atradnes robežas, ja blakus ir piemērotas dzīvesvietas, 3) ar cilvēka palīdzību. Bez vīngliemežiem Latvijā vēl ir sastopami daudzi citi zemesgliemeži: vārpstiņgliemeži, spolītes, kailgliemeži, pumpurgliemeži, zāļgliemeži, gludgliemeži, sīkgliemeži, kas lielākā daļa ir tik sīki, ka dabā ar neapbruņotu aci nav ieraugāmi. Latvijas mežos zemsedzē un zemsegā atkarībā no mežu tipa sastopamas 10 – 50 gliemežu sugas, zāļu purvos un dūkstājos 10 – 20 sugas, upju palienēs 20 – 30 sugas, slapjās pļavās ap 20 sugu. DzīvesveidsPavasarī, kad ir atsilusi zeme, t.i., apmēram aprīļa beigās – maija sākumā, un sāk parādīties pirmās zaļās lapiņas, parādās arī pirmie vīngliemeži. Pamodušies no ziemas guļas tie aktīvi meklē barību un arī „mīlas rotaļas” partneri. Šajā laikā nereti iespējams novērot vīngliemežu pārošanos, kad tie stāvus izslējušies salipinās kopā ar pēdām. Vīngliemeži ir hermafrodīti, tas nozīmē, ka katrs gliemezis var pildīt gan mātītes, gan tēviņa lomu, un katrs gliemezis ir spējīgs dēt olas. Intriģējoša liekas t.s. „mīlas bultu” pielietošana, taču tās ir sīkas kaļķa adatiņas, ko gliemezis iedur savam partnerim „mīlas rotaļas” laikā, tādējādi papildus to uzbudinot. Dējumu bedrītes gliemeži rok no maija beigām līdz jūlija sākumam. Vīngliemeži meklē vietas, kur augsnes virskārta ir gluda un augsne pietiekami irdena. Tad gliemezis ar galvas riņķveidīgām kustībām borē augsnē bedrīti, un arī ēd augsni, pilnīgi izlaižot to caur zarnu traktu. Tādējādi tas izveido 6 līdz 7 cm dziļu bedrīti. Gliemezis pats paliek daļēji ieracies augsnes virskārtā virs bedrītes un tādā stāvoklī pavada 20 līdz 30 stundas. Šajā laikā notiek olu strauja nobriešana, un tās tiek dētas ar apmēram 15 – 30 minūšu intervālu. Dējumā mēdz būt 20 – 60 olu. Olas svars ir 0,1 – 0,2 g, diametrs 5 – 6 mm. Parasti katrs gliemezis dēj vienu dējumu gadā, bet vecākie gliemeži var dēt arī otru reizi, tikai tad olu skaits dējumā ir mazāks. Olu attīstība ilgst 35-50 dienas, attīstības ilgums atkarīgs no laika apstākļiem, siltākā laikā tās attīstās straujāk. Mazuļu šķilšanās no olas notiek pārgraužot olas apvalku. Pēc tam tie apēd olas apvalku un arī pārējās olas, ja tās nav attīstījušās. Pēc 8 – 10 dienām mazuļi iznāk no dējuma bedrītes un sāk baroties ar augu barību. To čaulai ir divi vijumi, un tā ir apmēram 3,5 – 4 mm augsta. Šajā laikā tie strauji aug, līdz ziemošanai čaulas augstums pieaug vidēji līdz 10 mm, vijumu skaits līdz 3. Tie mazuļi, kas izšķiļas jūlijā, paspēj izaugt lielāki nekā tie, kas izšķiļas augusta beigās, tādēļ pirmajā dzīves gadā vērojamas vislielākās izmēru atšķirības. Dzimumbriedumu vīngliemeži parasti sasniedz pēc otrās ziemošanas. Tad čaulas augstums ir sasniedzis 3 – 4 cm, vijumu skaits 4,5 – 5. Iestājoties dzimumbriedumam, nobremzējas čaulas un ķermeņa augšana, sāk veidoties čaulas lūpa. Vīngliemeži dzīvo 5 – 6 gadus, bet var sasniegt arī lielāku vecumu. Septembrī, sākoties vēsām naktīm un pirmajām salnām, vīngliemeži meklē ziemošanas vietas, ierokas augsnē, aizver čaulas ieeju ar ziemošanas vāciņu, kuru veido no gļotām, kas bagātas ar kalcija karbonātu. Šādā veidā tie labi pārcieš augsnes sasalšanu un arī kailsalu. Eksperimentos ar ziemojošiem gliemežiem tie īslaicīgi spējuši pārciest pat ‑13°C. „Gliemežu ķēniņš”
Vīngliemeži – radinieki
Ar skaistām brūni-dzelteni svītrainām čaulām var lepoties divas no mūsu vīngliemežu sugām: dārza vīngliemezis Cepaea hortensis un birztalas vīngliemezis Cepaea nemoralis. Savā starpā tās viegli atšķiramas pēc čaulas lūpas krāsas, dārza vīngliemezim lūpa ir balta, birztalas – brūna. Atšķirībā no raibā vīngliemeža, tās nekad nesavairojas tādā daudzumā, lai tās varētu saukt par kaitēkļiem. Dārza vīngliemezis ir visā Latvijā sastopama suga, tas uzturas gan aizaugušos dārzos, gan lapu koku mežos, gan upju palienēs slapjās pļavās un krūmājos. Birztalas vīngliemezis ir iekļauts Latvijas Sarkanajā Grāmatā, zināmas tikai 5 atradnes. Tās ir punktveida atradnes ārpus sugas areāla robežām. Īpaši būtu jāpiemin lēcveida vīngliemezi Helicigona lapicida, kas tika uzskatīts par Latvijā izzudušu, tomēr nesen atkal tika atrasts vietā, kur tas bija konstatēts jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Latvijas Dabas fonda projekts „Vīngliemezis”Projektu izveidoja 1994. gadā, lai varētu sagatavot vīngliemežu resursu novērtējumu un ieteikumus lasīšanai, kā arī novērtēt lasīšanas ietekmi uz vīngliemežu atradnēm. Kopš 1994.gada ar vīngliemežu vākšanu nodarbojas firma „Pomatia”, kas sadarbojās ar projektu dažādos pētījumu aspektos, palīdzēja iekārtot eksperimentālās vīngliemežu populācijas un turpina sadarboties ar privātīpašniekiem, kas vēlas vīngliemežus audzēt uz savas zemes. Bieži vien projekta speciālistiem ir nācies atbildēt uz jautājumu – vai vīngliemežiem nedraud iznīkšana, ja tos nolasa lielā daudzumā? Pētot vīngliemežu ekoloģiju, mēs esam pārliecinājušies, ka visus vīngliemežus nolasīt būtu pilnīgi neiespējami, pat ja to mēģinātu izdarīt, jo būtu ļoti grūti atrast un ieraudzīt visus gliemežus, kas dzīvo dažādās grūti pieejamās vietās. Parasti katrā atradnē ir tikai nelielas platības, kurās vīngliemeži sastopami lielā skaitā, citur uz vairākiem desmitiem metru izdodas atrast tikai vienu gliemezi. Lasītāji parasti meklē tās vietas, kur gliemežu ir daudz, un necenšas pārstaigāt visus krūmājus, lai atrastu dažus gliemežus, tādēļ diezgan daudz gliemežu paliek nenolasīti. Turklāt iepirkšanu ierobežo ikgadējā lasīšanas kvota un lasīšanas izmērs: iepērkamo gliemežu čaulas platums nedrīkst pārsniegt 3,3 cm. Varētu uzskatīt, ka šeit darbojas gandrīz tas pats mehānisms, kāds mums ir zināms no medību dzīvniekiem: lasīšana aizstāj un nepārsniedz populācijas dabisko mirstību. Gliemežu iepirkšanas vietas pakāpeniski tiek mainītas, vai arī atsevišķas vietās, kur lasa jau vairākus gadus pēc kārtas, tiek samazinātas vietējās iepirkšanas kvotas. Šādu lasīšanas pārtraukumu laikā gliemeži atkal spēj savairoties lielā skaitā. Pagājušā gada kontroles uzskaites Jelgavas rajonā parādīja, ka vietās, kur vairākus gadus pēc kārtas iepirkts daudz gliemežu, vairs nav atrodami vecie gliemeži ar baltām un biezām čaulām, tātad pakāpeniski tie tomēr ir izlasīti, jo tie visi vienmēr atbilst lasīšanas izmēram. Taču populāciju atjaunošanās spēja ir laba, uzskaitēs parādās lielāks skaits jauno gliemežu. Kamēr jaunie gliemeži sasniedz lasīšanas izmēru paiet 2-3, dažreiz pat 4, gadi. Tātad pārlasīšana visvairāk draud nevis atradnei kopumā, bet gan lasīšanas izmēram atbilstošo gliemežu daudzumam. Latvijas Dabas fonda projekts „Vīngliemezis” Par vīngliemežu audzēšanuVīngliemežu audzēšana ir viens no netradicionālās lauksaimniecības veidiem, kas Latvijā sāka veidoties 90-to gadu vidū, bet nespēja kļūt par ražīgu un ienesīgu nozari. Laika gaitā noskaidrojās, kuri paņēmieni mums būtu vispiemērotākie. Itālijā ir speciālas fermas ar aplokiem, kuros gliemežus audzē lielos daudzumos. Taču Latvijā ir daudz garākas ziemas, tādēļ nebūtu iespējams iegūt tik strauju gliemežu pieaugumu kā Dienvideiropas zemēs. Vispirms būtu jāpaskaidro, kādu vīngliemežu saimniecības modeli mūsu klimatiskajos apstākļos jāuzskata par optimālu. Ja lauku saimniecībā ir visas t.s. pamatnozares gan lopkopībā, gan zemkopībā, kas dod pastāvīgu peļņu un ļauj uzturēt saimniecību, ja zeme ir pietiekoši liela, lai daļu no tās varētu atļauties neuzart, nenopļaut un nenocirst, tad kādu daļu no zemes, kuru nevar izmantot citām, ienesīgākām saimniecības nozarēm, varētu izmantot vīngliemežu audzēšanai. Galvenais priekšnoteikums – izvēlētajā vietā jābūt vīngliemežiem piemērotiem dzīves apstākļiem. Galvenie faktori, kas nosaka, vai vieta ir piemērota un labvēlīga vīngliemežiem, ir 1) kaļķa avots, 2) barības bāze, 3) piemērota augsnes virskārta. Gliemeža čaula sastāv galvenokārt no kalcija karbonāta, tādēļ, lai gliemezis varētu normāli augt un attīstīties, tam visu laiku ar barību jāuzņem kaļķi. Barība vīngliemežiem ir lakstaugi un to atmirušās daļas, tādēļ gliemežu dzīvesvietā tiem jābūt pietiekamā daudzumā. Biezā čaula gliemežus labi pasargā no visiem dabīgajiem ienaidniekiem, taču, trūkstot kaļķim, čaula ir plāna, tātad vieglāk sakožama, sagraužama, saknābjama, jo gliemežus labprāt ēd gan žurkas un peles, gan putni. Kā kaļķa avots var kalpot gan avotu kaļķi, gan kaļķakmeņi, gan dolomīti. Olu dēšanai vīngliemežiem nepieciešamas tādas vietas, kur augsnes virskārta ir mīksta un nav daudz augu. Svarīgi ir, lai būtu pietiekams mitruma daudzums. Tātad vīngliemežiem labvēlīgi dzīves apstākļi, t.i., piemērots biotops, būs visu ūdenskrātuvju tuvumā, ja to krastos ir atstāta saimnieciski neskarta josla ar lapu kokiem un krūmiem. Ja Jums pieder šāda, vīngliemežiem piemērota, vieta, tad Jūs varat tur palaist gliemežus un bez īpašas kopšanas mierīgi gaidīt, kad tie paši savairosies. Pirmā lasīšana un tātad pirmā nelielā peļņa varētu būt ceturtajā vai piektajā gadā pēc palaišanas. Šādi rīkojoties, Jums nav nepieciešami nekādi kapitālieguldījumi un Jūs varat pārāk neuztraukties par to, vai vīngliemežu audzēšana nesīs lielu peļņu vai nelielu. Svarīgs ir arī vides aizsardzības aspekts. Ja vietas, kurās dzīvos vīngliemeži, netiek apsaimniekotas atbilstoši lauksaimniecības tradīcijām, tajās mājvietu atradīs daudz un dažādi sīki dzīvnieciņi, kuri var dzīvot blakus vīngliemežiem un cits citam netraucēt. Tas ir ļoti svarīgi, lai saglabātos Latvijas dabas daudzveidība. Un vēl šeit noteikti jāpiemin estētisko aspektu. Ja Jums pieder maza upīte ar palienes pļavām un kārklu krūmiem, tad Jūs varat tur ne tikai palaist vīngliemežus, bet arī iestādīt dažus ievu krūmus, kā arī liepas, ozolus un citus lapu kokus sausākajās vietās. Vīngliemežiem neliels noēnojums ir vajadzīgs. Pēc dažiem gadiem, kad ievas būs paaugušās, pavasaros tās ziedēs un smaržos, šādā palienes mežā atnāks dzīvot gan lakstīgalas, gan citi sīki putni un dzīvnieki. Tāda vieta būs ļoti nozīmīga dabas daudzveidības saglabāšanai, jo iekoptās lauksaimniecības zemēs nespēj dzīvot daudzas retas dzīvnieku un augu sugas, kas Eiropā jau gandrīz izzudušas, bet Latvijā vēl ir sastopamas. Vīngliemežu fotoalbums
|
Latvijas gliemji
LMB
Projekti
|
|
|
Pēdējās izmaiņas: 2022.01.19-03:05 | Pamatteksta autors: Mudīte Rudzīte |
 2024
|
Publicēts LU serverī izmantojot Starptautisko Atsaucoties-Nemainot nosacījumus licenci — (CC BY-SA). |
